10
May, 2008

Pirmās attiecības ar ... lasi

Sestdiena solās būt jauka un saulaina saulīte kāpj debesīs, un putni raisa treļļus. Tāds rīts mudina posties naskāk, lai ātrāk tiktu prom no ikdienas uz copi Ventā. 
Ceļā uz Kuldīgu lēnām noplok ieplakās sagūlusī migla un, saulē vizuļodama, izzūd pagājušās nakts salna.
Visi makšķernieka kluba „Salmo” biedri un līdzbraucēji pulcējas pie vecā Kuldīgas tilta, lai reģistrētos sacensībām un saņemtu makšķerēšanas licences. Esam sabraukuši krietni kuplā skaitā un noskaņojušies uz lielo lomu. Turklāt Ventas rumbā, cenšoties tikt pāri, saules apmirdzētas lēkā vizuļojošas vimbas.
Piereģistrējušies esam, oficiālā sacensību atklāšana notikusi, instrukcijas saņemtas un apņēmības pilni dodamies uz izvēlēto copes vietu Ventā, kuru dēvē par „B” sektoru – no Kuldīgas līdz Abavas ietekai. Mēs četri sēžamies auto un braucam lejā pie elektrības augstsprieguma vadiem.
Jau pirmajā metienā vizulis aizķeras aiz akmeņiem. Neko darīt. Uzvelku augstāk garos zābakus un brienu pakaļ. Ūdens starp akmeņiem spraucas tik strauji, ka šķiet – aiznesīs līdzi. Bažīgi pārliecinājusies, ka tuvumā ir vēl kāds, turpinu ceļu pie vizuļa, ar rokām pieturoties pie lielākajiem akmeņiem. Uff! Pirmā šīsdienas uzvara – vizulis atgūts!
Pēc kāda laika intensīvas spiningošanas saprotam, ka šeit ne lašu, ne taimiņu nebūs. Ir tikai trīs jaunekļi, kuri pēc jautri pavadītas nakts atvēsinās pavasarīgajos ūdeņos. Mani ieraugot, tie pēkšņi apklust un izskatās diezgan pārsteigti – laikam, ne jau katru dienu var sastapt sievieti ar mugursomu plecos, ejot gar upi un spiningojot.
Apmēram pēc stundas izlemjam braukt lejup straumes virzienā un sameklēt vietu, kur Abava ietek Ventā. Braukājam un maldāmies pa mazajiem lauku ceļiem līdz saprotam, ka diez to vietu izdosies atrast. Turklāt arī spiningošanai atvēlētais laiks ir ierobežots. Galu galā piebraucam upei no Padures puses un nolemjam palikt tepat – kas būs, būs.
Izbriduši caur brikšņiem un upes krastā papriecājušies par klusumu un mieru, kuru vēl izteiksmīgāku padara varžu rosīšanās un zalkšu steidzīgā slēpšanās, ejam pa straumi uz augšu, metam spiningus, mainām vizuļus – te kapara, te baltus, te dzeltenus – un... tas arī viss. Zivju nav. Nolemjam, ka piebiedrosimies abiem mūsu biedriem, kuri bija devušies pa straumi lejup. Ejam, baudām dabu un... jau pa gabalu ieraugām lielu rosību – viens no mūsu biedriem cīnās ar lielu zivi. Lasis! Liels lasis ar visu spēku kuļ baltas ūdens vērpetes. Tas tik ir loms! Veseli 4,84 kilogrami! Manī rodas neslēpts prieks, ko nomaina slēpta skaudība. Es arī gribu noķert zivi! Ņemu lielāku spiningu, ko man iedod laimīgais un apmierinātais loma īpašnieks, ņemu to pašu dubulto kapara vizuli, kuru tikko bija aprijis izvilktais lasis un palieku turpat uz vietas, jo reizi pa reizei laši, izlecot virs ūdens, liek sevi manīt.
Spininga kāts smags, rokas nogurušas, bet apņēmības pilna tikai metu un griežu spoli, metu un griežu. Pēc pamācības tēmēju pāri upei slīpi pret straumi, vizuli velku gar upes dibenu, skatoties uz spininga spicīti un sajūtot, kā vizulis slīd gar zālēm. Kārtējo reizi tinot spoli, ap upes vidu jūtu – kāds it kā rausta vizuli. Tā nevar būt zāle. Uz mirkli apstulbstu. Pārskrien viegls satraukums un arī šaubas – varbūt izlikās? Turpinu tīt spoli. Te atkal spēcīgi, ritmiski rāvieni. Piecērtu. Pieaug satraukums un pārskrien nojausmas tirpas. Nu ir pavisam karsti. Kreisā kāja pa nolaideno krastu nošļūc ūdenī, kur pavisam tuvu jaušams dziļums. Zibenīgi pārnesu savu svaru uz labo. Ja vajadzēs, kritīšu uz sāniem. Taču vajadzētu noturēties stabili un nepalaist lomu. Adrenalīns kāpj. Cenošos koncentrēties uz tālākajām darbībām līdz ieraugu lokāmies pelēki sudrabainu muguru. Ir! Ir pieķēries lasis! Rokas dreb. Ārprāts, ko un kā tagad pareizāk darīt, lai nenoraujas!? Ja nu netikšu galā un mani ievilks ūdenī? Vajag palīdzību. Pagriežu galvu uz biedru pusi un sāku kliegt: „Āāāāā, man pieķērās!” Un tieši tajā brīdī, kad novēršu skatu, mans lielais loms aizpeld, ūdens virpuļu ieskauts. Ar miglainu skatienu redzu, ka kāds skrien uz manu pusi. Lēnām pievēršu skatu vietai, kur pirms dažiem mirkļiem bangoja ūdens vērpetes. Vāri turot spininga kātu, kura galā šūpojās lielais Nekas, bezspēkā atslīgstu krastmalā. Skatos ūdenī – tukšums. Kāds ar mani paspēlējās, pajokoja un piemānīja.
Domās pārcilāju notikušo. Nu nevajadzēja man novērsties! Vajadzēja pagriezt spiningu šķērsām, nospriegot auklu un spolei uzlikt bremzi. Labi, ka jau pārbaudītais vizulis vismaz palicis, jo tam vērtība pieaug vēl vairāk. Un tā gribas pierādīt, ka arī es māku un varu...
Pēc nožēlas un klusuma pilna brīža pēkšņi atkal sajūtu cīņas kāri, jo šur tur virs ūdeņiem atkal pazib kāda sudrabaini pelēka mugura. Un, neraugoties uz nogurumu, sāpēm plecos un plaukstas locītavā, spītīgi turpinu mētāt spiningu. Vizulis ķeras upes zālēs, stāvais krasts traucē arvien vairāk. Bet tas nekas. Tad jau redzēs, kurš kuru te pieveiks. 
Copei atvēlētais laiks iet uz beigām. Ar žēlumu pametu skaisto Ventas krastu un domās atvados ar cerību, ka es vēl atgriezīšos un noķeršu to, kas tik veikli no manis izspruka.
Un gan pienāks diena, kad, saulītei spīdot, putniem dziedot un zivīm lēkājot, es atkal stāvēšu kādas skaistas Latvijas upes krastos, cītīgi mētājot spiningu un cerot, ka reiz es tevi pieveikšu, lasi. Es tevi pieveikšu, tu, skaistais, karaliskais lasi!

Sal! Sal! Sal!

Ieva Treija

Komentāri