19
Jul, 2008

Atceroties Krasnojarskas apgabala upi Sauso Tungusku

Ceļā, un atlidojot pie upes

2008. gada 19. jūlijs – mēs 8 ,,zvērināti” copmaņi sēžam lidmašīnā, kura naksnīgajās debesīs traucas uz rītiem, Sibīrijas vidieni - Krasnojarsku. Tālāk mūsu ceļš vedīs uz ziemeļiem. Mūsu ceļa mērķis Jeņisejas vidusteces labā krasta pieteka Sausā Tunguska, netālu no vietas kur kādreiz nokritis Tunguskas meteorīts. Nokļūšana pie upes visai sarežģīta. No Krasnojarskas ar vietējo lidmašīnu līdz Turukhanskai, tad sēžamies helikopterī, un pēc aptuveni pusotras stundas lidojuma nokļūstam pie upes. Pa ceļam upes krastā, vienas dienas brauciena attālumā, atstājam daļu pārtikas un mantas, kas mums noderēs vēlākajā ceļojumā. Nobrauciens pa upi makšķerējot iecerēts apmēram 150 km, līdz pat tās ietekai Jeņisejā un noritēs neapdzīvotā rajonā. 

Helikopters, kurš mūs atvedis ilgi nekavējas, tikko mantas izkrautas, tas uzvijas gaisā un aiztrauc atpakaļ. Gaisu, kuru mirkli atpakaļ plosīja dzenskrūves saceltās vēja brāzmas, ieņem ierastie taigas mošķi – odi, moškas, dažāda kalibra dunduri un mušas. Brīžiem liekas, ka gaisma kļuvusi tāda kā blāvāka un saule nespodrāka, tik daudz šo asinssūcēju saradušies uz negaidīti no ,,gaisa nokritušo mielastu”. Lai paglābtos no šiem mocītājiem liekam lietā līdzpaņemto arsenālu – repelentus un moskītu tīkliņus. Mārtiņš pamanījies ietērpties īpašā moskītu aizsargtērpā – jakā un biksēs, un tagad demonstrē šī ietērpa priekšrocības. Dažs to vērojot, gan izsaka zināmas šaubas par to, vai šādā ietērpā tuvojoties ugunskuram tas būšot gana izturīgs. Tomēr nenoliedzami, ka šāds vieglais ietērps ir labākais no līdzpaņemtā arsenāla. Tas neļauj arī ķermenim pārmērīgi sakarst un svīst, kad temperatūra strauji ceļas vai ir jāairē. Nodrošinājušies pret šo asinssūcēju uzbrukumiem, sākam gatavoties nākamās dienas braucienam. Kad darbi padarīti varām arī pavērot apkārtni – netālu, zilganā migliņā tītas, saskatāmas ar mežiem apaugušās Vidus Sibīrijas kalnu aprises. Upes krastos aug lapegles, ciedri, bērzi, pamežu aizņem krūmājs kurā redzamība nav lielāka par 3-5 metriem. Upes plūdumu vienmērīgs un to varētu salīdzināt ar mūsu Gauju. Šajā krastā aug bieza zāle, zied Sibīrijas īsajai vasarai raksturīgas puķes. Virs kuplās zāles vietām rēgojas tumšas akmeņu muguras, kuras pa gabalu atgādina dīvainu zvēru siluetus. Netālu no mūsu nometnes dzirdama strauta čalošana. Vēlāk, apstaigājot nometnes apkārtni pretim strauta ietekai upē konstatējam bedri no kuras laiku pa laikam izvelkam kādu alatu, līdaku, ālantu vai ļenoku. Jābrīnās, kā visa šī radība sadzīvo šajā šaurībā kopā. Diena ir saulaina, gandrīz bez vēja, gaiss iesilis ap +15 grādiem pēc C. 

Nenociešamies, tiklīdz esam ieturējuši nelielu maltīti, saliekam spiningus un turpat netālu iemēģinām daļu arsenāla. Tas ir tā, ko jau daudzas reizes, makšķerējot Sibīrijā, esmu piedzīvojis – pirmajos divos metienos katrā, 3 Nr. spožam ,,reflex” rotiņam, pieķeras ap 9 -10 kg smaga līdaka. Nolieku spiningu un dodos kārtot mantas un atpūsties. Pārējie velk lomus un skaļi komentē savas emocijas. Zivis neliekas traucēties un turpina ķerties ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem. Protams, ka noķertās zivis atlaižam. Mūsu copes brauciena devīze ir ,,ķer un atlaid”, lomos paturēsim vien tās, kuras varam tajā dienā apēst, pagatavojot, gan ceptā, gan svaigi sālītā, gan grilētā vai vārītā veidā. Pēc pirmajiem iespaidiem sākam jau spriest, vai tikai līdzpaņemtie pārtikas krājumi neizrādīsies lieki, sak, ja arī pārējās dienās ķersies tik pat labi. Šeit gan uzreiz jābilst, ka laika apstākļi, upes un taigas garu labvēlība nodrošināja mūs ar svaigām zivīm visā braucienā. Netraucēja arī taigas zvēri.. 

Lai lasītājam nerastos aplams iespaids, par it kā lieku nodrošināšanos ar līdzi paņemto pārtikas daudzumu, teikšu to, ka makšķerēšanas veiksme Sibīrijas ziemeļu rajonu upēs var strauji mainīties un pat nelielu nokrišņu rezultātā ūdens līmenis upēs var strauji celties, kļūt duļķains un tad ir grūti cerēt uz lomu, kur nu vēl tas nodrošinātu iztikšanu.
Pirmajā vakarā Dainis tāds rosīgs, visu laiku rakņājas savā ceļa somā un kaut ko meklē, rezultātā izvelk no tās sievas Silvas, atmodas laikos šūdinātu Latvijas valsts karogu. Aldis dodas palīgā, un kopīgiem spēkiem tiek sarūpēts un nostiprināts karoga masts, vēl pēc brīža karogs jau plīvo spirgtajā vējā. Šeit, tālajā Sibīrijas nostūrī, kur vēstures gaitā risinājušies skarbi notikumi, tas izskatās īpaši svinīgi. Tūdaļ pie karoga pulcējas daļa klātesošo un pāri upei, kalniem un taigai aiztrauc vīru piezemētās balsis, dziedot mūsu valsts himnu. Arī turpmāk katru vakaru nometnē karogs tika pacelts, bet no rīta, dodoties tālāk, nolaists. Kad pirmās emocijas norimst dodamies pie miera. 


Pavadonis

Braucienā mūs pavada latviešu izcelsmes pavadonis Alberts ar savu suni Hanter. Alberts Sibīrijā ieradies vēl būdams bērns. Viņa ģimene uz šejieni pārcēlusies no Latgales pagājušā gadsimta 50-to gadu sākumā. Iemesls - bērnībā viņam ārsti konstatējuši astmu, un lai glābtu Albertu no slimības, vecāki izvēlējušies doties uz Krasnojarskas apgabalu, kur valda sauss un kontinentāls klimats. Alberts dzīvo šeit ar ģimeni. Latviešu valodā viņš vairs nerunā, vien atceras dažus vārdiņus. Alberts ir apmierināts ar dzīvi Sibīrijā un stāsta, ka strādājot vietējā aviokompānijā, nopelna ap 3000 eiro mēnesī. Salīdzināšanai – 1 kilograms ābolu Turukhanskā šobrīd maksā ap LVL 5 kilogramā. Alberts stāsta, ka ziemā vēl esot iespēja piepelnīties, brīvajā laikā medījot vai piedaloties dažādās ekspedīcijās. Darbs ekspedīcijās tiekot labi apmaksāts, bet par samaksu gan jau iepriekš nākoties rakstiski vienoties, jo reiz bijis gadījums, kad nostrādājot vairākus mēnešus, viņš, neko neesot saņēmis, jo nebijusi noslēgta rakstiska vienošanās. 

Šobrīd nekas neliecina par Alberta agrāko slimību, viņš ir dzīvespriecīgs, enerģisks un vitāli spēcīgs vīrs. Kādu rītu, kad skarbs vējš no tuvīnajiem kalniem atdzinis lietus mākoņus, ir drēgns, ik pa brīdim uzsmidzina miglai līdzīgs lietutiņš un gaisa temperatūra, labi ja sasniedz + 6-7 grādus un mēs uzģērbjam ko siltāku, ievēroju, ka Alberts nometnē rosās, uzvilcis vien īsu, plānas drēbes jaciņu, kura pat nenosedz jostas vietu, kailajās kājās uzāvis vien auduma tenisa kurpītes. Pajautāju viņam, vai nevaru kā izlīdzēt un aizdot kādu siltāku apģērba gabalu vai zeķu pāri. Alberts tā dīvaini paskatās uz mani un mirklī saprotu, ka laikam esmu pajautājis viņaprāt pavisam aplamas lietas. Atbilde ir īsa un skaidra: ,, Bet tagad taču ir vasara, pie tam vieglais audums ātri izžūst. Ja nu laika apstākļi galīgi sabojāšoties, līdzi esot paņemts arī kas siltāks ...”. Tūdaļ man ienāk prātā daudzie ūdens tūrismā pavadītie gadi, kad reizēm pat mēnesi ilgos pārgājienos, gan pa Sibīrijas vidieni, gan Taimiras pussalu un Kamčatku un šo reģionu upēm, vieni no to laiku praktiskajiem apaviem skaitījās Lietuvā ražotās kedas, bet virsjakas, tā saucamās ,,šturmenes”, šūdinājām no brezenta auduma. Taču laiki, domāšana un ekipējums mainās... Tā nu vairs neko nesaku un, kamēr to visu apceru, Alberta laikam nodomājis, ka nav mani pārliecinājis par šejieniešu izturību un turpina: ,,Globālā sasilšana ienākusi arī šeit Sibīrijā. Pagājušo gadu arī bija silta vasara, un mēs visu vasaru peldējāmies Jeņisejā”. Par to, ka Alberts runājis svētu patiesību, pārliecinājos, kad kādu dienu, piestājot krastā, viņš, izmantodams šo brīdi, tūdaļ novilka drēbes, un labsajūtā sprauslādams sāka peldēties. Protams, ka arī mēs vakaros vai no rītiem līdām upē mazgāties, kā nu kurš sadūšojās, taču tas vairāk notika personīgu higiēnas apsvērumu dēļ. Šajā gadījumā bija redzams, ka Alberts to vairāk darīja sava prieka pēc.


Nobrauciens un sadzīve

Pirms uzsākt braucienu, mantas sapakojam ūdens necaurlaidīgos maisos, piestiprinām tās pie laivas, vien foto tehnika, spiningi un mānekļi paliek pa ķērienam. Upes tecējums visumā līdzens, taču straujš. Raugoties pāri laivas malai, var vērot pretī strauji skrejošo upes dibenu, kurš nosēts lielākiem vai mazākiem akmeņiem un oļiem. Laiva tad šķiet kā tāds putns, kurš viegli un līgani traucas virs klinšu galiem, zivis šajā skrējienā nav pamanāmas. Par to klātbūtni vien liecina dažviet saceltie ūdens mutuļi, nolasot no virsmas kādu iekritušu kukaini. Brauciena laikā pārmaiņus mijās upes posmi, kuros ir salīdzinoši sekls un ūdens sniedzas nedaudz virs ceļiem. Šajos posmos vairāk ķeras alatas un ālanti. Vietās kur seklumu nomaina līdz pat 3-5 metrus dziļas bedres, gadījās pa taimiņam vai līdakai. Dažviet upē bija redzami lieli akmeņi, starp tiem mūsu piepūšamās laivas bija jāvada īpaši uzmanīgi. Taču samērā zemais ūdens, neveidoja bīstamas straumes un ļāva braucot no laivas spiningot vairumā straujteču. Pavadonis zināja teikt, ka pavasara palos līmenis upē reizēm ceļoties līdz pat 10 metriem un tad braukšana pa upi, kur nu vēl makšķerēšana, nav iespējama, tas būtu ārkārtīgi bīstami.

Arī tagad, vietām kur kritums bija lielāks, braukšana bija visai sarežģīta, īpaši ja vienlaikus starp akmeņiem bija jāvada laiva, vizuāli jāfiksē iespējamās zivju atrašanās vietas un visa tā starpā jāizdara savlaicīgi un tēmēti metieni. Straujajā skrējienā viegli varēja patraukties garām ,,cerīgākajām” vietām. Apmakšķerēt šādus posmus no krasta, arī ne vienmēr bija iespējams. Zivs pieķeršanās gadījumā vienlaikus bija jāvada gan zivs, gan laiva. Tā, reiz Aldis, kurš atradās netālu, uzsauca, lai palīdzot, esot pieķeries kaut kas nopietnāks. Nosaku virzienu, novērtēju tuvākos šķēršļus un sāku airēties. Lai nokļūtu pie viņa iespējami ātrāk, sagriežu savu braucamo un kādu brīdi cītīgi airēju atmuguriski. Pēc brīža, kad rēķinu, ka Aldim vajadzētu būt jau klāt, pagriežos un pārsteigts konstatēju, ka attālums starp mūsu laivām nav vis samazinājies, bet pat palielinājies. Redzams, ka spininga kāts joprojām saliekts ripā, ar rokām pārmaiņus tiek izdarītas kustības, līdzīgi kā kora diriģentam. Pārķerot spininga kātu no vienas rokas otrā, ar brīvo roku airējot un tad tik pat spēji mainot tās. Spininga kāts cilājas no laivas vienas malas uz otru, tomēr visu šo pūļu rezultātā manāms, ka laiva pietuvojusies krastam. Pēc kādām desmit minūtēm ,,vilcējs” pagurst un tad jau arī es esmu klāt. Tajā brīdī taimiņš izmanto pēdējo iespēju un paslēpjas zem laivas, beidzot tomēr kopīgiem spēkiem to savaldām. Nomērām pie krasta pievilkto taimiņu, mērlente uzrāda vien nedaudz pāri metram, bet kāds spēks slēpjas šajā slaidajā ķermenī!? Vēl tik foto un tad ardievas skaistulim, mirkli vēl redzami sārtās astes slaidie vēzieni, tad taimiņš pazūd atpakaļ savā valstībā. Emocijas sit augstu vilni. Vēl brīdi pārspriežam tikko piedzīvoto un tad dodamies tālāk. 

Pirmās dienas vēlā pēcpusdienā piestājam pie krāces, kur turpceļā atstājām daļu pārtikas. Vērtējot upes straujo tecējumu un spēku secinu, ka šo posmu varētu kvalificēt vismaz kā trešās grūtības kategorijas krāci. Pieņemam lēmumu krāci nebraukt, bet apnest, vai arī laivas nopludināt gar malu. Starp citu, helikoptera piloti jau turpceļā mūs brīdināja, ka krāce, pie kuras atstājam daļu mantu un pārtikas, nav izbraucama. Vēl vakar, no augšas vērojot krāci, tā nelikās nemaz tik sparīga. Domās jau gatavojos to nobraukt, taču tagad, stāvot upes krastā, saklausot straumes velto akmeņu dunoņu un sajūtot zem sevis vieglu drebēšanu, kā arī salīdzinot šo stihiju ar mūsu pieticīgajiem airiem, secinu, ka nevajadzētu lieki riskēt. Krāce ir kādus 100 metrus gara ar izteiktu kritumu lejas daļā. Visā garumā krastos izmētāti lieli klinšu bluķi, starp kuriem iespiestā upe brāžas pāri vairākiem ūdenī pavīdošiem asiem klints ,,zobiem”. Krāce beidzas ar izteiktiem stāvviļņiem un kreisajā pusē dziļu atvaru - ,,īstu” taimiņu bedri. Brīdi vērojuši šo stihiju, iesākam mantu un laivu apnešanu vai nopludināšanu. Iesienot laivu garākā auklā un pienācīgi nostiprinot mantas, šķiet, ka vieglāk ir gar krastu nopludināt laivas ar visām mantām, nekā apnest. Kopumā krāces pārvarēšana aizņem vairāk kā stundu. Vienu brīdi, Mārtiņam, kurš nopludina savu laivu, paslīd un iesprūst klinšu spraugā kāja. Tas notiek tik spēji, ka zūd līdzsvars un jāmetas peldus. Notikušais lieku reizi atgādina, ka ik brīdi jābūt uzmanīgiem. Vietām akmeņi apauguši ar gļotām līdzīgu masu un uz tiem, vēl trakāk kā uz ledus, slīd pat vēderu zābaki ar īpašajām ,,neslīdošajām” zolēm.. Iebrienot, pat salīdzinoši nelielā dziļumā, jūtams ūdens spiediens, kurš tā vien lūko kā tevi apgāzt. Mārtiņš tagad skaitās cietušais un, lai izvairītos no varbūtējām veselības problēmām, no krājumiem, medicīniskos nolūkos, tiek atvēlēta zināma deva. Tā nu klausoties ūdens skaņās, pārspriežot notikušo un uz akmeņiem žāvējot izmirkušās drēbes meditējam. Dažs labs pat pamanās atstraumē noķert pa ālantam vai alatai. Pēc kādas ½ stundas drēbes sausas un nobraucienu varam turpināt. Cik ātri te viss žūst! 

Pavadonis, kurš pie krāces ieradies nedaudz ātrāk un mūs sagaida, stāsta, ka Jānis, Voloģa un Ilmārs, kuri todien izbraukuši agrāk par pārējiem, še atvarā zem krāces izvilkuši piecas līdakas, katru sivēna svarā un ap 6 kg. smagu taimiņu. Mums šajā vietā lielāki eksemplāri tā arī nepiesakās. Secinām, ka zināma atšķirība tomēr ir, vai brauc visiem pa priekšu, vai arī brauc pēc kāda laiciņa, kad pirmie braucēji jau patraukusies garām iespējami cerīgākajai vietai, tādējādi saceļot ūdeņu iemītniekos aizdomas un nemieru. Iespējams, ka zināma loma te ir arī atlaistajām zivīm. Neviļus ienāk prātā vecum vecā makšķernieku anekdote par mazo ķīsīti, kurš, atlaists atpakaļ, lielajām zivīm stāstījis brīnumus, kuri ar viņu atgadījušās pēc noķeršanas. Lielās zivis noticējušas un ķērušās uz nebēdu, taču neviens viņas tā arī nav laidis atpakaļ un uzcienājis. Protams, ka reālajā dzīvē nekas tamlīdzīgs nav iespējams, bet daudzi makšķernieki tomēr ir pārliecināti, ka atlaistās zivis visdrīzāk raida brīdinājuma skaņas vai smaržas, kas liek pārējām zivīm uz laiku kļūt piesardzīgākām. 

Upē no taigas dziļumiem ietek nelieli dzidri strautiņi. To ūdens ir īpaši garšīgs. Ja krūzīti paliek zem krituma tā piepildās ar ūdeni, kurš sajaucies ar tīro gaisu ar taigas smaržām. Iedzerot malku šāda ūdens, jūti enerģiju, kas piepilda tevi. 

Nometnes vietas izraugāmies tā, lai teltis varētu celt klajumā un vēja pūsmā. Iemesls tam, protams, ir vēlēšanās maksimāli izvairīties no odu un pārējo asinssūcēju uzbrukumiem. Telts vietas sameklēšana un sagatavošana nav viegla un parasti ieilgst. Atrast kādu kaut puslīdz piemērotu, bez akmeņiem un bedrēm laukumu ir praktiski neiespējami. Labākajā gadījumā tādu var sameklēt vienai no teltīm, tādēļ ik reizi, laukums telšu celšanai jāsagatavo, šajā nodarbē no grunts tiek izcelti lielākie akmeņi un to atstātajās bedrēs tiek sabērti sīkākie, kuri izlīdzina vietu. Tad uz šiem akmeņiem tiek noklāti sīki kārklu vai bērziņu zariņi, kurus upes krastos var viegli sagriezt. Telts mietiņus arī nav iespējams, tā vienkārši iespraust zemē. Parasti mietiņu auklas ir jāaptin ap lielākiem akmeņiem, raugoties lai akmeņi būtu pietiekami smagi un noturētu telts konstrukciju arī vēja brāzmās. Visbeidzot, iekļūšana teltī arī ir saistīta ar zināmas secības ievērošanu, kurā vienam jānostājas pie telts ieejas un turot rokās kādu krūma zaru vai apģērba gabalu enerģiski jāvicinās. Tā rezultātā visi asinssūcēji tiek aizdzīti no telts durvju priekšas. Kad tas fiksēts, otrs veikli attaisa telts durvju rāvējslēdzēju un ieslīd teltī tūdaļ aiz sevis aizverot durvis. Kad iekšpusē viss sagatavota gulēšanai, tas, kurš palicis ārā, nostājas pie telts durvīm un atkārto vicināšanos. Mirklī, kad odi un mušiņas aizdzīti, iekšā esošais atver durvis, un ārā esošais, nometis savu vicināmo cenšas mudīgi iešmaukt teltī. Svarīgi, lai tas notiktu vēl pirms uzmācīgie odu un mušiņu bari nav paguvuši atgriezties. Ja rīcība bijusi saskaņota, tad telts iekšā ir iekļuvuši tikai daži nevēlamie viesi, kuru izķeršana vairs nesagādā lielas problēmas un nakts miers gulētājiem ir nodrošināts. Protams, papildus cīņai ar odiem bijām iegādājušies īpašus kvēpekļus, kuru dūmi teltī iekļuvušos odus nonāvēja. Par šo kvēpekļu iedarbīgumu varējām pārliecināties no rītiem, izslaukot beigtos odus no telts stūriem. Jābrīnās, ka neskatoties uz mūsu piesardzības pasākumiem kādi pārdesmit odi tomēr kaut kā paguva salīst teltī. Vakaros iemiegot šūpļa dziesma nebija jādzied, to dziedāja ierastās taigas un upes skaņas. Miegs pēc dienas darbiem pārņēma mirklī. 

Iemiegot reizēm nodomāju, labi, ka šoreiz mums līdzi ir suns. Nebija tā kā to bijām spiesti darīt Kamčatkā, kad vakaros ap nometnes teltīm, novilkām auklu un tajā iesējām vai visus virtuves kastroļus un krūzītes, lai tādējādi savlaicīgi sadzirdētu un iespējams atbaidītu kādu klejojošu lāci. Toreiz, deviņdesmito sākumā, divu nedēļu nobrauciena laikā pa Župānovas upi, kura ietecēja Klusajā okeānā 42 reizes nācās vaigā sastapties ar pekaiņiem. Naktīs varēja dzirdēt tos ejam garām mūsu teltīm un tad svarīgi bija, lai teltis netiktu uzceltas uz lāču takas vai tiešā tās tuvumā. Sastapšanās dienā uz lāču takas pie upes garajā zālē, parasti bija psiholoģisks pārbaudījums un prasīja lielu savaldīšanos, neizrādot bailes vai agresivitāti. Par laimi tikšanās sākās un beidzās ar vērīgu viens otra aplūkošanu un vērošanu. Kādu brīdi pastāvējuši viens pret otru parasti lācis novērsās un nogāja no taciņas sānis. Tomēr pekaiņi pārāk arī neapgrūtināja sevi ar tālu iešanu. Drošā attālumā palaidis cilvēkus garām lācis atgriezās uz savas takas un turpināja savas gaitas. Reiz, agrā rītā, kāda lāču māte ar diviem lācēniem sadomāja pārpeldēt upi tieši iepretim mūsu nometnei. Mazie jau uzsāka peldējumu, un lācene jau gribēja doties tiem līdz, labi, ka jau kādu laiciņu bijām vērojuši lāču aktivitātes un to vēlmi savlaicīgi pamanījām, toreiz ar meitu Antu sacēlām pamatīgu troksni dauzot pannu, katliņus un krūzītes. Lāču ģimene mūs beidzot pamanīja un mazie atgriezās krastā, kur tos jau nepacietībā gaidīja satrauktā māte, kura aizveda tos prom, taigā drošībā. Jābilst, ka toreiz bija augusts un lāči bija paēduši, jo bija daudz nārstojošo zivju, kuras lāči viegli varēja noķert. Runājot par lāču uzvedību, ķerot zivis, jāsaka, ka te saskatāma zināma līdzība ar spiningotāja - forelista paradumiem. Arī lācis pārvietojas gar krastu pret straumi vai arī noslēpies pie kāda krūma vai biezāka zāļu kušķa upes krastā gaida. Ja zivs piepeld pieņemami tuvu, tad lācis ar veiklu lēcienu upē mēģina kādu notvert. Trešais veids kā lācis ķer lašus ir, ka tas nosēžas vai stāv upes vidū, seklākā straujtecē, kurā ik pa brīdim pavīd kādas zivs muguras tad ar ķepu tiek tvarstītas garām peldošās zivis un ja ķēriens bijis veiksmīgs, lācis tūdaļ dodas uz krastu notiesāt guvumu.

Atgriežoties no seno atmiņu lidojuma, mums šajā braucienā zivis nenārstoja, tāpat, arī skaidri nevarēja neko zināt par šejienes lāču uzvedību vasarā. Tagad toties mums bija Hanters, kurš savus pienākumus pildīja apzinīgi. Ik reizes, kad piestājām malā, viņš devās izpētīt apkārtni un brīžiem gan tālāk, gan tuvāk varēja dzirdēt viņa riešanu. Arī braucot pa upi suns reizēm nolēca no laivas un devās taigā riedams. Pavadonis Alberts teica, ka pēc suņa riešanas tonalitātes viņš varot droši pateikt, kas kļuvis par apriešanas objektu. Mūsu braucienā tie pārsvarā bija dažādi sīki zvēriņi un grauzēji. Tikai reiz suns ilgi nenāca atpakaļ un riešana bija dzirdama, gan attālinoties, gan tuvojoties upei. Iespējams, ka suns aprēja kādu lielāku zvēru. Šajā reģionā no zālēdājiem mīt aļņi, un brieži. No plēsējiem, te mīt visi Sibīrijai raksturīgie zvēri, tādi kā lācis, vilks, tinis, caunas u.c. sīkāki zvēriņi. Gandrīz visur piestājot malā, manījām meža zvēru pēdas. Kādu dienu Aleksandrs un Dainis upes krastā, pavisam netālu no peldošajām laivām redzēja briežu govi ar teļu un tos no neliela attāluma nofotografēja. Dzīvnieki nebija izrādījuši ne mazākās baiļu pazīmes. Kādu vakaru nometni bijām ierīkojām upes palienā uz oļiem. Alberts apgalvoja, ka ūdens līmenis naktī necelšoties un droši varam sliet teltis. Mūsu krastā pie kraujas malas taigas ieskauts bija redzams mednieku namiņš . Alberts aizgāja izlūkot un atgriezies teica, ka namiņu apciemojis un pamatīgi izdemolējis lācis. Arī mēs devāmies aplūkot namiņu. Ieejot tajā redzējām, ka iekšā viss ir savandīts un saplēsts, atlikušie pārtikas krājumi izbārstīti pa grīdu, trauki saplēsti, uz galdiņa pie loga rēgojās sasisti stikli un salauzts lodziņa rāmis. Alberts, raksturojot lāča uzvedību teica, ka mednieku namiņus vasarās bieži apciemojot lāči un tamdēļ namiņos, durvis parasti tiekot ierīkotas tā, lai tās veras uz iekšu un lācim nebūtu tik viegli atdarāmas. Arī ziemā, kad sasnidzis dziļš sniegs un mednieks ierodas pārnakšņot, viņam vieglāk durvis atvērt uz iekšu Runājot par lāča paradumiem, tad lācis durvis parasti cenšoties atvērt, velkot ar ķepu uz savu pusi. Pēc namiņa apmeklējuma lācis laukā parasti izejot pa logu. Arī tad, ja logam priekšā stikls un starp loga rāmja spraišļiem maza atstarpe. To šobrīd arī uzskatāmi varējām vērot. Tomēr, dīvaini ir šejienes lāču paradumi. Alberts mums piedāvāja nakšņot namiņā. Šo iespēju, lai izbaudītu taigas mednieku sajūtas, izmantoja Jānis ar Voloģu, vien nedaudz sakopjot namiņa iekšpusi un ar plēves gabalu aizsedzot loga aili. Tomēr kopumā izdemolētais namiņš atstāja padrūmu iespaidu un pārējie nolēmām nakšņot teltīs. Upes pretējā krasta stāvajā klinšu kraujā visu vakaru bija dzirdami nemitīgi jauna ērglēna saucieni. To ieaijāti drīz vien iemigām. Nākamā diena atausa saulaina un pirmais, ko vēl guļot teltī sajutu, bija nepārvarama vēlme iebrist upē un ļauties ūdens veldzei. Domāts darīts, lienu laukā no telts un brienu vēsajā ūdenī. Brīnišķīga sajūta, ūdens veldzē un nedaudz dzeļ ,,kas var būt labāks par šo”. Tomēr mani ātri atgriež realitātē neskaitāmie odi, kuri šķiet to vien pacietīgi gaidījuši. Tikko esmu laukā no ūdens un ķermenis sajūt patīkamos saules starus, kas sajaucas ar dzestro gaisu, tie man metas virsū. No mednieku namiņa atgriežas arī tur nakšņojušie kolēģi. Jautāti, kā gājis ar gulēšanu, vien atmāj ar roku, kāda tur romantika?!

Raiti rosos arī es un steidzu tērpties ierastajās drēbēs. Bet arī šis īsais, dzestrajā ūdenī pavadītais brīdis iedarbojas labāk par jebkuru rīta kafiju. Ceļas arī pārējie un sākas ierastie darbi, pirms esam devušies kārtējā copes braucienā.

Ugunskuram un ēdiena pagatavošanai izmantojām tā saucamo ,,suhostoju”- sausu, nokaltušu, bet vēl nenogāzušos lapegli. Alberts, vienmēr izraugoties nometnes vietu ievēro lai tuvumā būtu šāds koks. Viņš līdzi paņēmis benzīna motorzāģi, ar kuru bez īpašām pūlēm sauso koku varēja nozāģēt un sagarināt aptuveni metru garos celmos. Tad celma virsmā no augšas viņš iezāģē divus vai trīs aptuveni 30 cm dziļus krusteniskus griezumus un to krustpunktā ievieto bērza tāsi un ar tās palīdzību aizdedzina celmu. Celms deg ilgi un uz celma virsmas, kā uz plīts riņķa var pagatavot nepieciešamo ēdienu – cept un vārīt. Ugunskuru kurinājām atsevišķi, vairāk omulībai un siltumam. Alberts to darīja saliekot kopā divus apmēram 1,5 metrus garus sausas lapegles stumbrus un vidū tos aizdedzinot. Izdegot vidum stumbrus varēja sabīdīt kopā un tādējādi ilgi uzturēt uguni.. Vakaros, kad ugunskurs bija iekurināts, suns Hanters piegūlās pie uguns un, piebāzis purnu gandrīz pie liesmām aizsnaudās. Tādējādi arī viņš mēģināja paglābties no uzmācīgajiem odiem un mušiņām. 

Neparastu piedzīvojumu pieredzēju kādā pēcpusdienā, vienā no mūsu brauciena pēdējām dienām. Dienas pirmajā pusē biju noķēris daudz zivju, tamdēļ, lai atvilktu elpu, atlikušo dienas daļu nolēmu veltīt filmēšanai. Kad vairākas stundas biju nodevies šai nodarbei, ievēroju, ka ar Aldi esam palikuši vieni, pārējie braucēji vairs nebija redzami, Aldis pātagoja dzelmi pie stāva klinšaina krasta, otrs krasts bija salīdzinoši zems un smilšains ar kārkliem apaudzis. Kraujas no upes kreisā krasta jau sāk atkāpties un tā bija droša pazīme, ka ieteka Jeņisejā vairs nav tālu. Saule tuvojās pamalei un iedomājos, ka varētu pamēģināt arī pavelcēt. Šajā braucienā to vēl nebiju darījis. Sameklēju mazu ap 5 cm garu, dzeltenīgas nokrāsas voblerīti, kura peldēšanas dziļums varētu būt ap metru un iemetis to netālu no laivas sāku lēnām airēt pa straumi. Upes dziļumu, kurš stiepjas gar stāvo krastu, nomaina seklums. Vēroju spininga spicīti un pa brīdim redzu, kā tā notrīc, voblerītim atsitoties pret upes dibenu. Mirklī, kad novēršu skatienu no spininga smailes un sāku jau apsvērt iespēju nomainīt mānekli, pēkšņi jūtu tādu kā sitienu pa kāju, kuru drošības labad esmu pārlicis pāri spininga kātam. Tūdaļ arī netālu no laivas virs ūdens uzvijas gandrīz viss taimiņa slaidais ķermenis. Augstu izslietajā galvā un ķermenī vizuļo ūdens pērlītēs. Vakara saules staros redzami platie sāni un sārtā astes spura, kura kuļ ūdeni, taimiņam slīdot pa ūdens virsmu, gluži kā to dara dresētie delfīni atrakciju parkos. Raugos šī skata aizrauts, taču tūdaļ arī saņemu otru spēju belzienu. Laiva sašūpojas un tajā pat mirklī, mans spininga kāts klusi un viegli pārslīd pāri laivas bortam un nozūd upes straumē. Nekavējoties sāku laivu bremzēt un skatīties ūdenī, kur palicis mans spinings. Vienlaikus sāku arī airēties pret straumi. Ūdens še dziļš un nav ko domāt par izkāpšanu. Brīdi airējies rēķinu, ka esmu jau garām varbūtējai spininga iekrišanas vietai, nepārtraukti vēroju upes dibenu. Beidzot redzu, ka esmu nokļuvis pietiekami seklā vietā, kur varētu mēģināt izkļūt no laivas, lai uzmeklētu spiningu. Ielecot ūdenī jūtu, ka ūdens man līdz jostas vietai, labi ka braucu vēderī. Tūdaļ arī straume mani sāk vilkt. Izrādās upe savā plūdumā te nav nemaz tik rāma, kā sākumā likās. Pielieku milzīgas pūles, līdz beidzot izdodas nostāties uz vietas un ar vienu roku turot laivu, ar otru piesedzoties no saules zaķīšiem sāku vērot upes dibenu. Pa to laiku taimiņš pie tālākā krasta un nu jau netālu no Alda, kārtējo reiz izlec no ūdens. Tā ir droša zīme, ka atbrīvoties no voblera āķīša tam vēl nav izdevies Sākumā spininga meklējumi nedod rezultātu, tomēr turpinu cītīgi vērot upes dibenu un nekustos, lai nesaceltu vilnīšus, kuri traucē saskatīt upes dibenu. Mirkli vērojis upē ņirbošos akmentiņus, ieraugu ko kustīgu, kas virzās pret straumi. Acumirklī saprotu, ka tas ir mans spinings. Spice jau paslīdējusi man garām un uz oļiem jau pavīd spožā Cormoran spole. Saprotu, ka spinings tūdaļ pat var izzust skatam un tāpēc jārīkojas ātri. Ar roku balstoties pret laivas bortu, nostājos uz viena kājas, otru kāju pašauju zem spininga un tūdaļ sajūtu kā spole ieķeras zābakā. Nu, balansējot, lai straume mani neapgāž, paceļu spininga kātu pie ūdens virsmas. Tālākais jau tīrie sīkumi - lai arī roka līdz plecam slapja, tomēr spininga kāts man rokā. Vēl tik jāsaķer laiva, kura jau sākusi attālināties. Tas arī izdodas un nu ir laiks arī paskatīties apkārt. Uzsaucu Aldim, kurš pa gabalu vērojis manas nesaprotamā izdarības, lai brauc palīgā, nedaudz atlaižu spininga auklas bremzi un gaidu piebraucam Aldi. Taimiņš, izmantojot jaunās iespējas aizjoņo metrus 100 pret straumi uz dziļumu. Beidzot Aldis ir klāt un varu viņam atdot laivu. Pievelku bremzi un strādājot ar kātu lēnām ietinu auklu. Beidzot izdodas izkustināt taimiņu un pēc vairākkārtējiem tā skrējieniem pievilkt tuvāk. Sāku uzmanīgi kāpties atpakaļ un virzīties uz krasta pusi. Aldis paķēris no manas laivas kameru filmē notiekošo, neaizmirst arī ziņot par upes dibena izmaiņām manā ceļā. Tā apejot dziļākās vietas un lielākos akmeņus, beidzot esmu pie krasta. Taimiņš vēl vairākas reizes traucas pret straumi, iztinot no spoles vai visu auklu, taču nu jau viņa kustībās, jaušams pagurums. Atkal svece mums tieši blakus, un tad Aldis, kurš jau nolicis kameru un pamanījies uzvilkt cimdus saķer taimiņu aiz astes. Tā nu esam guvuši neaizmirstamas emocijas, kuras vēl ilgi nenoplok arī vēlāk nometnē, stāstot par piedzīvoto. Taimiņš izrādās ir 1,10 metrus garš, un sver 10 kg. 

Aleksandrs, kādu vakaru atved atrādīt dienā noķertu lielu taimiņu, kuru pats lēš ap 15-20 kg smagu. Īpašā cilpā, lai zivij nenodarītu pāri un pēc nofotografēšanās atlaistu, viņš vilcis līdzi laivai vai visu pēcpusdienu. Un tad notiek negaidītais. Brīdī, kad virs ūdens viņš paceļ taimiņa galvu, taimiņš lēni izslīd no cilpas un nozūd dzelmē. Izbrīns un apmulsums, nesaprotam kas par joku, kāpēc Aleksandrs atlaiž lomu pat neparādījis mums. Arī Aleksandra sejas izteiksmē vērojams apjukums. Tikai vēlāk izpētot, vēl pirms brauciena nopirkto īpašo cilpu (kukanu), konstatējam tajā konstruktīvas nepilnības un arī Aleksandra kļūmi, kas ļāvusi zivij atbrīvoties. Tik vien kā bijām liecinieki lieliskajam lomam. 

Dainis, vienā no ceļojuma pirmajām dienām, patīkami mūs pārsteidza ar savu prasmi sagatavot mazsālītu ālantu. Ālanti še ķeras kā negudri un to iesārtā gaļa, nedaudz apsālīta un kopā ar pipariem un citrona sulu, ir ārkārtīgi garšīga. Salīdzināt to varētu ar tikko ķertu foreli vai sīgu. Kaut kas pa vidu. Turpmāk šo smalko darbu uzticējām Dainim, kurš to veica ar prieku un lielu atbildības sajūtu. Un, kurš gan nezin veco patiesību, ka ar mīlestību un labām domāts gatavots ēdiens ir īpaši garšīgs un visiem iet pie dūšas. 


Secina Mārtiņš: Mānekļi

Pirms brauciena, skaidrība bija par spiningiem, spolēm un auklām - 3m spinings, aptuveni 4000 klases spole, aukla 0,35mm monofilā, vai vismaz 0,2 pītā. 
Cita lieta, mānekļi - vizuļi, mušas, mākslīgās peles. Vizuļu un mušu krājumi mums bija ievērojami, bet Sibīrijā tik populārajai peļu izmantošanai katrs gatavojās kā nu varēja. Mūsu veikalos var iegādāties pa kādai gumijas vai spalvu imitācijai, bet jāatzīst, ka vislabākie ir t.s. Krasnojarskas peļu un vāveru izstrādājumi vai paštaisītās vāveres. Turpceļā, dažos Maskavas veikalos, jautājām par pelēm, taču pārdevēji tikai nogrozīja galvas. Tad kāds makšķernieks, izdzirdot mūsu sarunu, pieteicās parādīt veikalu, kurā varēšot peles iegādāties. Pēc apmēram stundas brauciena pa tveicīgo Maskavu, iecere vainagojās panākumiem. Veikals - ,,exstreem” izvietots trijos stāvos bija kā bāztin piebāzts ar pazīstamo makšķerēšanas piederumu ražotāju izstrādājumiem un, protams, arī ar lieliskām dažādu izmēru peļu un vāveru imitācijām, kuras tad arī steidzām iegādāties. Kā vēlāk izrādījās, Ilmāram gaišā dienas laikā uz šādu peli izdevās noķert mūsu brauciena lielāko trofeju, taimiņu, turpat 25kg smagu. Es izvēlējos pašu lielāko no Krasnojarskas pelēm. Izmēru dēļ to drīzāk varētu nosaukt par pārēdušos žurku. Tās vēderam un astei piestiprinātie āķi ir ļoti asi, kvalitatīvi un lieli, kas ir svarīgi ja jāiecērtas liela taimiņa, ļenoka vai līdakas žokļa kaulā.
Nekvalitatīvi vai neasi āķi bija par iemeslu biežiem lielu zivju atkabināšanās gadījumiem Kamčatkā, kurp pagājušo gadu biju devies makšķerēt čavičas. Tāpēc īpašu uzmanību šoreiz pievērsu mānekļu āķu kvalitātei. 
Pārdomāts līdzpaņemto mānekļu daudzums ļauj izmēģināt visu arsenālu un tādējādi secināt ar kuriem mānekļiem sasniedzams labākais rezultāts. Jau vairākus gadus līdzi ņemu ne vairāk kā vienu atvilktni no lielās Flamebau makšķernieku kastes. Kastē viegli ietilpst 6-8 vobleri un poperi, 5-6 šūpiņi un aptuveni 10-15 dažādas klases rotiņi. Šoreiz upe ļāva izmantot visu līdzpaņemto arsenālu, turklāt visai rezultatīvi. Salīdzinoši lielus mānekļus grāba gan alatas un sīgas līdz 1kg svarā, gan ālanti, kuri ķērās uz lieliem vobleriem un pat uz pelēm, nemaz nerunājot par līdakām un taimiņiem, kas ir patiesie šīs upes saimnieki. Kā alternatīvu peļošanai es izmantoju lielus poperus un voblerus ar mazu iegrimi, tie tomēr deva vājākus panākumus. Daži mūsu grupas copmaņi tikai ,,peļoja”, jo lielo plēsēju uzbrukumi pelei ir vizuāli efektīgi. Uzbrukums nereti sākas ar spēcīgu astes vai galvas cirtienu pa upuri, to apdullinot, tad seko otrais un pat trešais cirtiens un tikai tad grābiens. Līdzpaņemtos 2 spiningus (1 pamata, otrs rezervei) turēju laivā pa ķērienam. Trīs metrīgo G-Loomis spiningu apbruņoju ar Shimano 4000 Twinpower, 0,35mm monofilo auklu, pārliecībā, ka ar to varētu pietikt līdz 20 kg zivs pievārēšanai. Otru - rezerves 3m Cormoran kātu aprīkoju ar lielāku - 5000 Twinpower spoli un 0,24 pīto auklu. Līdzi biju paņēmis arī pa 1 rezerves spolītei, lai nepieciešamības gadījumā tās operatīvi nomainītu. 
Kādā no krācēm pabraucu garām Ilmāram, kurš, noenkurojies uz akmens peldināja peli tai pāri. Gabalu augstāk darbojās Jānis, arī ar peli. Piebraucot nebija jāprasa "kā ķeras?", abi jau cīkstējās ar 4-5 kg taimiņiem. Pabraucis nedaudz tālāk arī sāku peldināt savu ,, žurku”. Viens, tad otrs metiens un pamanu lielas astes zvēlienu, blakus māneklim,. Adrenalīna deva dubultojas, kad neliels ap 6kg taimiņš sāk lēkāt pa krāci, ar manu mānekli rīklē, brīžiem parādot augstlēkšanas rekordus ar ,,salto mortale”. Cīņa ātri beidzas, jo šādi lēcieni dod iespēju taimiņam atbrīvoties. Pēc neilga brīža Ilmāram pieķeras kaut kas pamatīgs. Laiks rit, beidzot Ilmārs laimīgs staro, fotografējoties ar savu gandrīz 25 kg trofeju. Tūdaļ arī Jānis pievārē vēl vienu 7-8kg taimiņu. Nolemju izdarīt pēdējos 3 metienus pirms došanās tālāk, un lūk otrajā metienā piesakās lielais arī man. Žurkulēns tiek aprīts, un ar lielu spēku pavilkts zem ūdens. Cīņas sākums klasisks - bremze kauc, es ietinu auklu, bet taimiņš to atkal izvelk. Lēnām saglabājot auklas garumu un atkāpjoties krastā, pārvelku taimiņu uz sava krasta pusi. Brīdī kad taimiņš jau sāk pagurt un izvilkts seklumā kulsta ūdeni, notiek neticamais, bet likumsakarīgais - milzenis izdara īsu rāvienu uz tuvāko dzelmi, kur uz akmeņiem norīvētā aukla ar spalgu troksni trūkst. Visiem par prieku vēl seko divi atvadu reveransi pilnā garumā virs ūdens, parādot savus sudrabaini sarkanos sānus, milzīgo galvu un ogļu lāpstas platuma vērtu asti. Salīdzinot šo ar Ilmāra trofeju ir skaidrs, ka aizgājis ne mazāks taimiņš. Vērīgāk apskatot auklu, secinu, ka arī virs trūkšanas vietas tā ir pamatīgi saplūkāta. Eh, vajadzēja taču to gabalu notīt nost! Bet, kas nu bijis, bijis. Jāatzīst, ka auklai nebija liels nolietojums, biju spiningojis ar to vienu vai divas dienas, taču šoreiz pietika ar tādu sīkumu. Iespējams, ka auklu
pret akmeņiem norīvēja tieši šis taimiņš? Lai gan neizdevās nofotografēties ar lielo zivi, bija prieks par pārdzīvoto un cīņas prieku. Esmu redzējis daudzu makšķernieku kastēs liela izmēra mānekļus, kurus tie mēdz uzlikt reti. Iespējams, ka šaubu dēļ, sak, diez vai kāds plēsējs to varēs dabūt mutē. Ar šo notikumu guvu apliecinājumu tam, ka lieliem mānekļiem tomēr ir sava mērķauditorija. 


Atceras Jānis


Krasnojarskas pilsēta un tās apkārtne man saistīta ar atmiņām par studiju gados notikušām sacensībām džudo cīņā. Protams, ka daži mēģinājām arī makšķerēt. Ekskursiju uz „Krasnojarskas stabiem” veicām gumijniekos, lai atceļā kādā upītē pamakšķerētu. Toreiz liktenis mūs pagrieza atpakaļ, jo starp klinšu stabiem ieraudzījām pūli, kurš bija sapulcējies ap samaņu zaudējušu meiteni. Es kā students - mediķis centos izmantot apgūtās prasmes, tomēr uz vietas līdzēt neko nevarēju. Vienīgā iespēja, bija steidzami nogādāt cietušo stacionārā ārstniecības iestādē. Tuvākā vieta, no kurienes varētu izsaukt ātro palīdzību, lai tad cietušo nogādātu slimnīcā bija stundas gājiena attālumā. Sapratām arī to, ka tobrīd bijām vienīgie kuri pa stāvajām taciņām varēja iznest cietušo meiteni. Tā Sibīrijas taimiņš no manis ,,aizmuka” pirmo reizi. 
Otro reiz mēģināju tikt pie taimiņa netālajā rakstnieka Astafjeva (,,Zivju ķēniņš”) dzimtā ciemata upītē, kurp tieši no cīņas zāles aizkļuvu ar maršruta autobusu, tad taksi un visbeidzot stundu ejot kājām. Upe bija brīnišķīga , tomēr ūdens, kā jau pavasarī duļķains. Bija jāsamierinās ar asaru ķeršanu Jeņisejā. Toreiz ziņa par drauga noķerto 5 kg. taimiņu, iemeta dzirksti, kas ilgstoši plēnēja un šogad uzliesmoja. 
Sibīriju esmu apguvis kopā ar Vladimiru Hodakovski, sporta meistaru sambo, akadēmiķi 3 -jās zinātņu akadēmijās. 
Viņa audzēkņi joprojām ar siltumu atceras Rīgu un studijas RCAI, kur rektora amatā daudzus gadus strādāja Vladimirs. Bijušo studentu palīdzība nav vērtējama naudā! Tā ir patiesas draudzības un sibīriešu viesmīlības apliecinājums. 
Piedāvātais maršruts bija salīdzinoši netālu no Turukhanskas, vērtējot pēc Sibīrijas mērauklām, jo - 100 km nav attālums, šņabis sākas no kastes, medību rajons ir vismaz 100 km2, uzaicinājums pusdienot nenozīmē ka vienmēr varēs paēst, taču uzkost gan. Ja būtu sniegs, tas izkustu no sagaidītāju sirsnīguma. 
Mūsu pavadonis Alberts savā atvaļinājuma laikā bija uzņemies braukt līdzi viņam nepazīstamai tautiešu grupai. Alberta savaldība, līdzsvarotība, prasme laivot ar mūsu pārtikas un līdzi paņemtā inventāra laivu, velkot to aiz savas laivas auklā, nodrošināja brīvu un komfortablu makšķerēšanu mums pārējiem.
Atceros, ka Alberts kādu rītu pieteicās man nākt līdz pēc nejauši krastā atstāta spininga. Es gāju vēderos, viņš - gumijas zābakos .Vietās, kur ūdens sāka smelties zābakos viņš tos palocīja lejā, lai piesmeļot tos smagums nav pārāk liels. Vēlāk krastā izlejot zābakus viņš par manām bažām tikai nosmējās: ,, šodien taču vasara”. Tā mēs gājām 4 stundas. Vērojot Albertu nāca prātā Sibīrijas pētnieka un tālo austrumu apceļotāja Arseņjeva spilgtais stāstījums par taigas dzīves pazinēju, labām, cilvēciskām īpašībām apveltīto mednieku Dersu Uzalu.
Īpaša stāstījuma vērta ir arī sastapšanās ar mazu zīlītei līdzīgu putniņu, kas pie mums nodzīvoja vairāk kā diennakti, nolasot no teltīm, mūsu cepurēm un apģērba mušiņas un odus, pie tam, nemaz nebaidoties no cilvēkiem tekalēja pa apģērbu, rokām un rāpās pat uz galvas vai cepures. Kad ,,darbs” pie viena bija padarīts, putniņš pārlaidās pie cita un turpināja iesākto. Iespējams, ka putniņš tādējādi pasargāja sevi arī no kādiem plēsīgiem putniem, kurus reizēm varēja manīt riņķojam gaisā. Bija reizes, kad puniņš izmetis loku virs upes tomēr steidzami atgriezās pie mums krastā. Bailes māca vērojot vai tik samērā neveiklais lidonis neiekritīs upē un tādējādi nekļūs par laupījumu kādam upes plēsoņam Nedaudz skumīgi bija šķirties no drauga, tam paliekot kādā no mūsu nometnes vietām. Izbrīnīja ar marmoru klātais upes dibens un 800 m garās kaļķakmens klintis, kurās dzīvojošie putni veido stabilu barības bāzi taimiņu populācijai .Biju priecīgs par zivīm, kuras varēja ķert ar visiem manā rīcībā esošajiem līdzekļiem. Alatas ķēra arī nelielus voblerus, protams ,,peļošana” bija galvenā. Dīvaini, ka atšķirībā no citās Sibīrijas upēs piedzīvotā, še zivis uz peles mānekļa ķērās galvenokārt dienā, bet taimiņu vietās sadzīvojot ar tiem uzturējās līdakas. Žēl, ka nepārzinājām upi un tādējādi bieži paskrējām garām labākajām taimiņu vietām. Mārtiņa milzenis nepiedeva nevērību nepārsienot pret akmeņiem sadilušo auklu. 
Tā meklējot savu ,,lielo” noskrēju upi, ar joni iebraucu Jeņisejā, kur pat 3 līdakas 15 minūtēs, un 1,5 kg smags asaris deva tikai aizdaru ķērājam, pīrāgam nedeva. 


Jeņiseja

Paredzēts, ka atpakaļ līdz Turukhanskai mūs vedīs ar kuģīti. Izkraujam mantas, apžāvējam laivas un izlaižam no tām gaisu. Interesanti, ka suns Hanters kaut kādā veidā nojauš mūsu drīzo šķiršanos. Brīdī, kad eju garām Alberta mantām, kuras viņš sakrāvis vienuviet, Hanters pēkšņi sabožas un sākt rūkt, tādējādi skaidri demonstrējot savus uzskatus par īpašumtiesībām uz palielo mantu kaudzi. Suņa reakcija protams ir ārkārtīgi negaidīta, pēc vairāku dienu saskanīgas ,,kopdzīves”. Drīz vien Alberta norāts Hanters nomierinās, taču visu laiku uzmanīgi vēro mūsu rosību kravājot un saiņojot pieticīgo iedzīvi. Garām mums pret straumi peld paliels kuģītis un no kuģīša pa megafonu tiek paziņot, ka mums pakaļ atbraukšot ar kuģi ,,Dikson”. Jābrīnās, ka esam ievēroti un atpazīti. Taču, ja tā padomā, tad vai daudz še viesu piestāj krastā ?! 
Beidzot jau saulītei tuvojoties pamalei pie mums piestāj motorkuģis, kurš uzņem mūs un sākas ap 80 km garš atpakaļceļš līdz Turukhanskai. Rīt sēdīsimies vietējā lidmašīnā, kura mūs nogādās Krasnojarskā. Tālākais ceļš vedīs caur Maskavu uz Rīgu. 
Beidzies vēl viens makšķernieku lielisks piedzīvojums. Paliek vien pozitīvas emocijas un atmiņas, kuras esam centušies iemūžināt fotogrāfijās un uzņemtajā filmā. 

Aivars Maldups

Komentāri