27
May, 2010

Publikācija par Jāni Ķīsi

Viņam vienmēr ir kāds stāsts pa rokai, vienmēr atrodas padoms. Vienmēr ir savs viedoklis par lietām un procesiem, kas notiek apkārt. Viņš ir neatkarīgs, brīvi domājošs, lepns, reizēm skarbs, un ļoti bagāts ar piedzīvojumiem. Viņš daudz ir sasniedzis savā dzīvē. Ļoti mīl savu zemi. Tic saviem un citu spēkiem ar pārliecību, ka tikai katrs pats varam radīt labāku pasauli ap sevi. 
Viņš sabiedrībā ir zināms kā ārsts, biznesa cilvēks un sieviešu pazinējs. Bet mazāk zināms kā kaislīgs makšķernieks. Tas ir Jānis Ķīsis - makšķernieku kluba „Salmo” dibinātājs un prezidents. 



Aiz loga lēnām sāk krēslot. Esam apsēdušies pie galda garākai sarunai. Ķermeni un dvēseli pārņēmis tīkams miers, ko var izbaudīt vienīgi pēc neparasti garšīgas zivju zupas, kura pagatavota uz ugunskura. Saruna sāk raisīties lēnām...

Ja tev vajadzētu stādīties priekšā, kā tu sevi raksturotu – kas tu esi?
Es esmu labsirdīgs (pasmaida). Cilvēkiem ticošs. Esmu tas, kurš noved lietas līdz galam, lai vai kas. Esmu cilvēks, kuram ir pašam sava vērtību sistēma, kurš tai tic un dzīvo pēc tās. Ļoti svarīga ir paša atbildība par savu dzīvi. Galvenais, ka ir jāsāk tikai un vienīgi ar sevi. Kas tu esi, ko dari, un ko pats esi devis. Esmu tas, kurš grib ticēt nemirstībai un labticībai pret pasauli. Var nodarīt ļaunu arī neko nedarot. Ir jādomā globāli, jo ikviena darbība, vai tā ir maza vai liela, rada globālu rezultātu. Ja ir daudz negāciju, tās sāk kumulēties.
Vēl ir viena no ļoti svarīgām lietām. Tā ir Esība. Tā ir jebkuras personas attieksme pret lietu kārtību, kur dzīvo, un pret senču mantojumu. Es nāku no šejienes, no Latvijas. Katrā cilvēkā ir jābūt atbildībai par to, kādu viņš veido savu dzīves gājumu. Tie, kas skrien apkārt kaut kur pa pasauli, meklēdami Leiputriju, tiem visur būs vienādi. Ka tik putra! Te nav labi, tur nav labi. Tie, kas tā aizskrien un atskrien stāstot, ka citur ir daudz labāk, ka šeit nekā nav, tie ir tādi ,,gaisa jaucēji”. Varbūt strikti pateikts. Bet dzīve ir sasodīti īsa lai tā mētātos. Ja dodies pasaulē, medī, iegūsti pieredzi un nes mājās. Te es esmu uzaudzis, un te man ir jādzīvo. Kā teica Karnegī : ”Vadi pasauli no savas vietas”. 

Vai tava iecere vadīt no savas vietas ir saistīta ar makšķerēšanu?
Jā. Arī. Ir jātiecas par augstāku atbildības līmeni cilvēkos. Tas ir tas, ko patiesi gribu izdarīt. Jāmāk saskatīt likumsakarības, kā tās ietekmē sabiedrību un tos procesus, kuru neiztrūkstoši dalībnieki esam mēs paši. Kā šie likumi darbojas, vienlaikus jāmāk salīdzināt to visu ar esošo situāciju, jāskatās, kur nepieciešami kādi papildinājumi, uzlabojumi vai iejaukšanās. Un kur gan to vislabāk var, ja ne makšķerējot? Tad ir laiks pārdomām, un secinājumi nāk paši no sevis. Kāds ievērojams makšķernieks, jautāts, ko viņš sajūt un vēlās sasniegt savā makšķerēšanas nodarbē, ir teicis, ka vispirms es gribu pabūt pie skaistās un neatkārtojamās dabas, tad gūt mieru un iedvesmu pārdomām, un tikai visbeidzot noķert kādu zivi. 

Kā sāki copēt? Vai tas tāds mantojums no taviem priekštečiem? 
Katrā vīrietī ir mednieks un medījuma atnesējs. Vēlme justies medniekam ir katrā zēnā. Mani vecvecāki bijuši izcili makšķernieki. Vilkuši lielas zivis, pat šāvuši, ja nav varējuši izvilkt! Tēvs un krusttēvs veda mani makšķerēt. Ar tēvu kopā burājām. Tā dzīve uz jahtas bija līdzīga dārgumu meklēšanai (smaidot sapņaini iegrimst atmiņās). Jahta bija kā māja, kurai visapkārt ir cope. Gribi met, gribi nemet. Ideāli! Manī ir vēlme būt medniekam. Katrs solis pie ūdeņiem var atnest lietas, ko līdz tam neesi redzējis un jutis. Uz makšķerēšanu mudināja ģeoloģija un ģeopaleontoloģija. Latvijas mazo upju krastos, smilšakmenī un dolomītā, ja vērīgi ielūkojas, var saskatīt ļoti senu vēsturi. Atceros, ka kopā ar draugiem treniņnometnē tepat Latvijā no Gaujas sēkļa skalojām ļoti senas zivju fosilijas. 

Vai vari apvienot darbu, ģimeni ar copi?
Pēdējā laikā uz copi nemaz tik bieži nesanāk aizbraukt. Gribētos jau vairāk gan vienam, gan ar sievu, vai draugu pulkā. Augstāks makšķerēšanas prasmes līmenis, vēlme dot zivij nepieciešamos handikapu prasa vairāk un rūpīgāk gatavoties. Pēdējais brauciens bija uz Tobago, Trinidādu. Dzīve uz kuģa un makšķerēšana no tā ir pieņemama ģimenes un draugu līdzesības dēļ. Uz katamarāna noķēru haizivi un tunčus. No Latvijas līdzi paņemtie rīki turienes copei bija pavisam niecīgi - ar pīto 0,4 auklu tur nebija ko darīt. To visu sapratu pēc pirmajām copes dienām, un, lai labotu situāciju, steidzami nopirku nopietnākus rīkus. Domāju, ka pat varētu tur kādu laiku arī dzīvot, bet tikai ne pārāk ilgi. Bija gadījums, kad kāds mans paziņa gadā makšķerēja 97 dienas, bet pēc tam izšķīrās no sievas... To nu gan es negribu. 

Cik zināms, arī tavi ģimenes locekļi pievērsušies copei 
Sieva ir ļoti laba spiningotāja, jo, pateicoties iepriekš sasniegtajam augstajam līmenim badmintonā, viņas delna strādā labi. Vienam dēlam tas sanāk un patīk (arī kluba biedrs). Otrajam dēlam sanācis tā, ka „āķis lūpā nav ieķēries”. Viņam makšķerēšana saistās ar kaut kā atņemšanu. Tas bija laiks, kad vesela rinda sakritības uz viņa prieku un prasmi iedarbojās no manis neatkarīgu apstākļu dēļ. 
Vairākkārtīgi esmu devies uz Kolas pussalu, turienes dabas un lašu vilināts. Gandrīz vienmēr pie mums nometnē Kolas pussalas plašumos ciemojās ļaudis, kurus pabarojām un padzirdījām, kā jau tas ziemeļos un tundrā pienākas, aizmirsām arī to, ka viņi pēc sevis bija atstājuši mūsu nometnē nekārtības. Vēlāk ar dēlu devāmies uz upi, kurā vajadzētu būt zivīm. Pusi dienas mūsu pūliņi bija velti, jo izrādījās, ka mūsu ciemiņi bija trīskārtīgi norobežojuši upi no lašu nāciena un iztīrījuši visu. Viņi apzaga upi un sevi - atņēma ticību tam labajam, kas dvesmo no dabas un tās tīrajiem ūdeņiem. Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, kad cūcības no tuvākā satiksmes mezgla pārvietojās tundrā jau ne vairs 3-4 stundu gājienā, bet 10-12 stundu attālumā. Toreiz prom arī netikām, jo tieši tad tas sakrita ar mūsu valsts neatkarības iegūšanu, līdz ar to aizvēra ekonomisko robežu ar Latviju. Tagad, pateicoties ziemā lietotiem sniega motocikliem, pēdas atrod līdz 500 km agrāk nesasniedzamajās vietās. Mēs makšķerēšanas dēļ gājām līdz 100 km, šobrīd jau arī tas ir par maz. 

Vai tu atceries savu pirmo lomu? 
Jā. Divas reņģes uz Mērsraga mola. Makšķerējām uz tārpiem. Viens baltais tārps bija no ābola. Man bija seši gadi.

Kas tev ir cope, un kas ir tās vilinājums?
Cope ir sagādes instinkts. Tā ir cīņa starp mani un zivi. Esmu bijušais cīkstonis. Šajā cīņā es identificēju sevi kā cīkstoni, bet zivi kā visnotaļ cienījamu pretinieku. Gribu sameklēt sev lielāku pretinieku, tā teikt „vienā svara kategorijā”. Mani interesē lielas zivis. Vajag ļoti filigrānus rīkus, lai arī zivs šajā cīņas procesā jūtas kā līdzvērtīgs pretinieks. Man vajag darīt visu maksimāli labi un precīzi. Tas process ir ne tikai cīņa, bet arī jušana, ka esi ekvivalents ar dabu. Katrs zaudējums liek pārdomāt, kāpēc zaudē. Tas liek izvērtēt, kas nav bijis pareizi. Tas vilinājums ir tas, ka, pirmkārt, katram vīrietim ir nepieciešams laiks būt medījuma atnesējam. Otrkārt, katram jābūt iespējai relaksēties sev patīkamā veidā. Treškārt, tas ir vientulības minimums. Tas ir laiks, kurā sevi apsver. Un ceturtkārt, tas ir tiešais kontakts ar Visumu. Ja tam visam pievēršas, tad pievēršas ar visu savu būtību. Ja tevi glāsta, tu kļūsti maigs.

Tu esi viens no makšķernieku kluba „Salmo” radītājiem un tā prezidents. Kā nonāci līdz kluba dibināšanai?
Makšķernieku klubu dibinājām kopā ar citiem domubiedriem. Tie bija Fricis Ķirsis, Ēriks Liekne, Jānis Alksnis un Arnolds Jēgers. Kopā braucām uz Karēliju, Murmansku. Atceroties, kāda mums bijusi makšķerēšanas kultūra un intensitāte visa gada garumā, ar kādiem paņēmieniem cilvēki makšķerēja, 1986.gadā prognozējām, ka pienāks laiks, kad zivju daudzums ies mazumā. Vairākus gadus rosinājām makšķernieku sabiedrību mainīt attieksmi pret to ,,dzīvības avotu”, no kā dzeram un pārtiekam. Tagad tās prognozes ir piepildījušās. Toreiz es redzēju, kā piecas foreles skrēja pakaļ vienam vizulim. Es to redzēju! Bet tagad... (smagi nopūšas) Mūsējais bija pirmais dibinātais makšķernieku klubs -1990.gadā, un jādomā, ka viena no pirmajām sabiedriskajām organizācijām tagadējā Latvijā. Mērķis bija radīt domubiedru apvienību, lai iespaidotu makšķerniekiem labvēlīgu un pēctecīgu vides veidošanu un saglabāšanu. Toreiz citi paredzēja, ka nepastāvēsim ilgi, kādus gadus piecus. Kā redzams, vēl šodien pastāvam un aktīvi darbojamies!

Kāpēc tieši tāds kluba nosaukums?
Tas bija laiks, kad daudzi kluba dibinātāji strādāja firmā, kas bija radīta mūsdienīga inventāra un makšķerēšanas sporta nodrošināšanai. Vārdu mēs pieņēmām kopā, par to balsoja arī lielais vairums neatkarīgo kluba biedru. Vārds „salmo” mums saistījās ar karaliskā medījuma – lašveidīgo kopīgo nosaukumu. Par kluba nosaukumu ilgi domājām, līdz pieņēmām to kā nabas saiti gan vēsturiskā, gan fiziskā nozīmē. Nevar dzīvot gars bez miesas. Ja nav miesas – nav reālās pasaules. Mums pat telpas bijušas pretī Prezidenta pilij! Firma „Salmo” ir mūsu atbalstītāji, un ilgā laika periodā bijusi ideju realizācijas nodrošinātājs. 

Ar ko tu lepojies? Kādi ir tavi rekordi vai vērtīgākie lomi dzīvē?
Tie ir 150 laši, 50 taimiņi. Lielākais taimiņš bija Sibīrijā 16,5 kg. Kamēr es pļaviņā fotografēju zivi, tikmēr pavisam netālu lācis pastaigājās pa krūmiem. Murmanskā strauta forele 3,6 kg. Ir bijis Sahalīnas taimiņš 10 kg smags. Tepat Latvijā bija 9,5 kg smaga līdaka Valguma ezerā uz velci. 
Ja savā dzīvē vērtēju, kas man pašam personīgi ir vērtīgs loms... Vērtīgs loms ir tas, ko iegūst ar izmaņu, mazu spēku un lielu rezultātu. Man vērtīgs loms ir tie cilvēki, kurus sastapu kursā studiju laikā, treneris, draugi, vesela rinda draugu, tikai ar maziem izņēmumiem. 


Ar ko var lepoties makšķernieku klubs „Salmo”?
Kopā publiski esam izteikuši domas, piedalījušies semināros un kongresos. Esam mainījuši sabiedrības domu, t.i. makšķerēšanas likumdošanas sakārtošanas ziņā. Esam panākuši, ka atjaunots ir kādreiz pirmās Latvijas brīvvalsts laikā iedibinātais tauvas joslas jēdziens, kurš tagadējā likumdošanā atradis sev vietu, un to var izmantot makšķerēšanai. Nodibinājām Makšķernieku asociāciju, kura ne tikai eksistē, bet arī strādā. Katru gadu sakopjam kādu dabas stūrīti tepat Latvijā. Tagad esam pievērsušies Lielirbei, kur pirmā talka notika 2008.gadā. Aktīvi piedalāmies akcijās „Lašiem būt”, sargājot nārstojošos lašus. Uz vietas iznīcinām atrastos nelikumīgos zvejas un makšķerēšanas rīkus, piemēram, atstātos tīklus, murdus un citas lietas, kas nav legālas. Bieži vien uz copēm ņemam līdz savus pēciniekus. Mēs viņiem mācam no dabas ne tikai ņemt, bet arī dot tai. 

Vai tev ir nepadarīti darbi? Nu kaut kas tāds, ko noteikti gribētu izdarīt?
Man vēl ir nenoķertas zivis un nenomedīti meža zvēri. Gribu vēlreiz nomedīt vienu sniega aunu un lāci! Gribu uztaisīt savu dīķi vai ezeru, kurā salaistu tikai tās zivis, kuras pašam patīk. Lai man būtu prieks, kurš vienmēr ir pieejams. Vēl noteikti jāsagaida vairāk mazbērnu. Tie būs manas esības turpinātāji!

Ko domāji, kad šogad izcēli lasi no Ventas?
Tas bija prieks! Tas izdevās! Redzēju, kā virs ūdens izlido mušas. Gribēju to parādīt Gundaram (kluba biedram), bet viņš izvilka pirmais (savu pirmo taimiņu). Īstenībā tas bija loģisks iznākums, kurā varēja paredzēt notikumu secību un rezultātu. Jāzina zivs barošanās paradumi, kur un kā lidinās kukainīši, kur upē ir bedres. Tā bija loģiska notikuma attīstība. Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem. Man bija prieks, ka viss tika izdarīts pareizi un paredzētais nostrādāja. Tā nebija tāda „škrobe” kā šodien, kad varēju izvilkt vismaz pusotrkilogramīgu foreli, bet nebija uztīta īstā aukla (ar acīm meklē vaininieku Alekseju no kluba). Vajadzēja 0,18 mm auklu! Zivs pēc 3 minūšu cīņas nostājās straumē, atrada zīmuļa garuma sakārni, uzsēdināja tur vizuli un aizgāja. Tas labi ...

Mazs zēns stāv upes malā un grib noķert zivi. Ko teiksi viņam?
Uz priekšu! Dari to! Uztver to kā dzīves spēli! Lai tas mazais zēns redz arī citas vietas, bet pēc tam gan lai nāk mājās. Kur ir pavards, tur ir ģimene. Pagasts, novads – Tēvzeme.

Komentāri